Lielās mazās vajadzības

Tas bija 2016.gada maijs. Un Rīgā es ierados kā pirmo reizi. Diezgan lielā uztraukumā un saviļņojumā devos lejā no sava Āgenskalna daudzstāvu mājas 3.stāva dzīvokļa. Pareizāk gan - devos divatā kopā ar vīru. Nē, precīzāk trijatā – kopā ar mūsu pirms pāris dienām pirmdzimto meitu. Šī pilsēta bija kas pilnīgi jauns mums visiem trīs.

Izgājām mājas pagalmā, kas drīzāk kalpoja kā autostāvvieta nama iedzīvotājiem, nolikām uz zemes ratu kulbu ar tajā guļošo bēbi un atvērām savas mašīnas bagāžnieku, lai no tās izņemtu ratu ritošo daļu. Šādu ratu glabāšanas pieeju noskatījām no mūsu kaimiņiem, kas dzīvoja stāvu zemāk. Mūsu Staļina laika mājas kāpņu telpā neviens ratus neturēja. Izlocījām ratu šasiju braukšanas gatavībā un uzstutējām uz tā kulbu.

Pirmajai pastaigai pilsētā izvēlējāmies Raņķa dambi - Uzvaras parka zaļo teritoriju starp Daugavgrīvas ielas nemitīgi dunošo auto straumi un Slokas ielu ar tās klabošo tramvaju. Toreiz dzīvojām Meža ielā un, iespējams, tā bija gandrīz ideāla vieta jaunai ģimenei, jo rokas stiepiena attālumā atradās Rīgas lielākais parks – 30 ha plašais Uzvaras parks. Tam līdzās savukārt ērti iekārtojušās vēl divas jaukas pastaigu vietas – Arkādija parks un Māras dīķa zaļais loks.

Jaunie vecāki ar mazuli pirmajā pastaigā Raņķa dambja zaļajā teritorijā Rīgā, 2016.gada maijs

Taču vīzija par iespēju glīti klaiņot ar bērnu ratiņiem pa pilsētas parkiem pagaisa pēc pāris nākamajām pastaigām, kad devos laukā viena ar mazuli. Jo pēc pavisam neilga laika, kad veiksmīgi biju tikusi galā ar ratiņu “uzstellēšanu” pastaigai un caur parku virzījos Āgenskalna tirgus virzienā pēc zemenēm, man radās spēcīga nepieciešamība apmeklēt tualeti. Tā gadās. Sievietēm pēc dzemdībām nepieciešamība bieži un spēji apmeklēt tualeti nav nekas neparasts. Neparastais šajā visā bija tas, ka pilsētas publiskajā telpā nebija nekādu iespēju, kā šo neērtību atrisināt. Pāris reižu izmēģināju šādas pusdienas laika pastaigas, līdz nolēmu sevi nemocīt un labāk sagaidīt vīru no darba, lai dotos ar mazuli vakara pastaigās. Man arvien palicis noslēpums, kāda bija to rīdzinieču, kas rāmi pastaigājās ar saviem bēbju ratiņiem, “izdzīvošanas stratēģija”. Atstāt bērna ratus ārpusē pie Slokas ielas tuvumā izvietotās publiskās mazmājiņas neuzdrošinājos, turklāt nereti tā pat nebija atvērta. Es pēc šīm pastaigām, kad kā potenciālu vajadzību nokārtošanas vietu uzlūkoju gandrīz katru kuplāku krūmu parka apstādījumos, mājās atgriezos stresā sasvīdusi. Atceros, kādā sarunā māsīca, kurai arī tajā laikā bija mazs bērniņš, atklāja, ka nopietni apsvērusi pamperu iegādi. Sev.

Pēc mēneša mēs pārvācāmies uz Siguldu. Un šeit jau es izkopu savu ratu pastaigu mākslu, piefiksējot stratēģiski svarīgos pieturpunktus jebkurā pastaigas maršrutā. Turklāt Siguldā kā mazpilsētā man jau pietika drosmes un paļāvības uz brīdi ratus atstāt ārpusē pie pārvietojamo tualešu būdiņām, kas siltajā sezonā bija izvietotas pie gandrīz visiem populārākajiem tūrisma objektiem. Turklāt Siguldas pils kompleksā pieejamas nu jau divas labiekārtotas tualetes – viena pie ieejas pilsdrupās pretī kases telpai, bet otra nišā starp Siguldas saldējuma veikalu un audēju darbnīcu.

Pārvietojamā tualete laukumā pie Siguldas pils kompleksa, 2020.gads

Būtiska vieta daudzu Siguldas jauno māmiņu ikdienas maršrutā ir kafejnīca “Doma”, kur saimnieko divas māsas un kas iekārtota viņu vecvecāku “tintnīcas” tipa mājā. Māja gan mainījusi savu primāro, dzīvošanai paredzēto funkciju, taču saglabāta un apmeklētājiem pieejama to ieskaujošā zaļā telpa, kurai par vadmotīvu kalpo mūžveca egle kafejnīcas pagalmā. Te iespējams novietot ratiņus ar guļošo bēbi, lai apmeklētu tualeti un pasūtītu kādu “take away” dzērienu vai ieturētu pusdienas.

Kafejnīcas "Doma" pagalms, 2016.gads

Vēl var minēt vairākas publiskas telpas Siguldas centrā, kuras var izmantot ne tikai, lai māmiņa pati nokārtotos, bet arī lai apkoptu mazuli, pabarojot vai nomainot autiņus:

- Siguldas stacija/autoosta;

- Veikals “Elvi”;

- Jāņa Tirgus;

- Kultūras centrs “Devons”;

- Siguldas Sporta centrs;

- Publiskā tualete Raiņa parkā.

Visās šajās tualetēs iespējams iekļūt ar bērnu ratiem, taču jāņem vērā, ka nokļūšanai tajās varētu būt nepieciešams lūgt palīdzību (atslēgu) “durvju sargiem” – stacijas gadījumā apkopējai vai “Elvi” ziedu veikala pārdevējām. Te arī jāmin, ka ne visas publiskās telpas ir piemērotas ērtai iekļūšanai tajās ar ratiem – Siguldas stacijas divviru durvis ir īpaši neērtas jaunajiem vecākiem ar ratiem. Diemžēl, komplimenti par ieejas mezgla risinājumu izpaliks arī nesen atklātajam kultūras centram “Devons” un Siguldas Sporta centram – durvis ir smagas, veras uz āru, līdz ar ko vēl vairāk apgrūtina iekļūšanu centrā ar ratiņiem.

Tualete Raiņa parkā, 2016.gads

Vēstījums uz tualetes durvīm veikalā "Elvis" Siguldā

Taču kā patīkams piedzīvojums noteikti būs Siguldas Sporta centra tualetes apmeklējums – tās durvis atveras/aizveras automātiski, tualetes telpā atrodams ne tikai pārtinamais galdiņš pavisam mazajiem, bet arī mazais podiņš tiem bērniņiem, kas jau apguvuši dzīvi bez pamperiem.

https://video.wixstatic.com/video/b18347_f53ac278fee34a238b85000a83e4d981/1080p/mp4/file.mp4

Tualete Siguldas Sporta centrā, 2020.gads

Un vēl, protams, ir mežs. Siguldas meža takas, kas apvij Gleznotāju kalnu vai Satezeles pilskalnu, pieņemu, ir viena no populārākajām vietām, kur ikviens var ne tikai baudīt gleznainus skatus, bet arī harmonijā ar sevi un dabu atvieglot urīnpūsli.