Pagājušā gada oktobrī, viesojoties Itālijā un klaiņojot pa Venēcijas Mestres ielām, foto iemūžināju senioru dāmu četrotni, kas, ieķērušās viena otrai elkonī un bezrūpīgi čalodamas, devās savās gaitās. Dažas nedēļas vēlāk fotokamera notvēra citu mirkli jau Cēsīs – kundzi, kas ar savu palīglīdzekli drosmīgi pārvietojās pa Rīgas ielas vecpilsētas posmā ieklāto gludo iesegumu, kas paredzēts velo braucējiem, bet ko ikdienā vairāk izmanto autobraucēji.
Šī kundze kļuva par manu tās dienas, varbūt pat iepriekšējā gada supervaroni, jo, kamēr Cēsu novada vadība, vietējie uzņēmēji un pilsētnieki stīvējās, vai atvēlēt konkrēto Rīgas ielas posmu gājējiem, viņa ar šo nelielo pastaigu demonstrēja savu piederību pilsētai, savas pamatotās tiesības izmantot pilsētas telpu sev ērtā veidā. Turklāt viņa iedrošināja pretim nākošo jauno māmiņu ar mazuļa ratiem arī sekot viņas piemēram, lai ratus nekrata vecpilsētas bruģis un bērniņš var mierīgi gulēt.
Senioru dāmu četrotne Itālijas ielās un drosmīgā kundze Rīgas ielas posmā Cēsu vecpilsētā
Par senioru būšanu urbānajā telpā iedomājos gandrīz ik reizi, kad arī es dodos ikdienas gaitās ar savu "palīglīdzekli" - mazo puiku ratos - un ceļā sastopu dažādus šķēršļus, kas kavē pārvietošanos iecerētā mērķa virzienā: pie gājēju pārejām nenotīrītus sniega vaļņus, remontdarbu laikā uz ietves novietotas ceļa zīmes un būvniecības aizsargsētas, kas nobloķē ceļu gājējiem, nenodrošinot alternatīvas ceļa turpināšanas iespējas, ieejas mezglus veikalos, aptiekās, kas vienkārši nav pārvarami cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem.
Bet tajā rudens dienā uz Rīgas ielas satiktā kundze uz mirkli ļāva iztēloties, ka pilsēta kļuvusi vēlīga, atvērta un pieejama katram. Uz mirkli noticēju fatamorgānai vīzijai, ka mani tuvinieki un arī es pati vecumdienās, kad ķermenis un locekļi vairs tik raiti neklausīs, tomēr varēsim pastāvīgi izmantot un pat baudīt ierasto dzīvi pilsētā un ka mūsu bērniem nevajadzēs mūs evakuēt uz kādu klusu, mierīgu, no blīvi apdzīvotām vietām attālu veco ļaužu pansiju.
Atpakaļ realitātē par vecumdienām Latvijā mani aizveda Talsu novada pašvaldības pansionāta “Lauciene” apmeklējums, kurā ierados kā viena no brīvprātīgajiem biedrības “Ascendum” īstenotajā projektā “Sarunas ar senioriem.” Pansionāta komplekss, kas paredzēts aptuveni 200 klientiem, izvietots savrupi no Laucienes ciema. Pansionāta būvniecība realizēta 1989.gadā, veidojot to kā autonomu teritoriju, ar savu pamata apkalpojošo infrastruktūru (piemēram, lokāla ūdens un siltuma apgāde, veikals pansionāta telpās), it kā vēlīgi nošķirot no straujās ikdienas un ļaujot piedzīvot vecumdienām tik nepieciešamo mieru un klusumu.
Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzē pat atrodama eksperimentālā kārtā izdalīta statistiski teritoriālā vienība “Laucienes pansionāts.” Laikā no 2022.gada 1.janvāra līdz 2023.gada 1.janvārim Laucienes pansionātā dzīvojušas 192 personas. 42 iedzīvotāji uz šejieni pārcēlušies no citas Latvijas teritorijas, savukārt 11 iedzīvotāji pārcēlušies no Laucienes pansionāta uz citu teritoriju Latvijā. Nav zināms, vai kāds pārcēlies uz Laucienes pansionātu no ārzemēm, vai arī kāds devies uz ārzemēm. Miruši 34 iedzīvotāji, datu par dzimušajiem nav.
Pansionāts "Lauciene" rudens zeltā un ziemas sniegu klajumā
Kopš dalības brīvprātīgo projektā tie nav tikai bezkaislīgi skaitļi. Aiz tiem slēpjas īpatnēji, spilgti raksturi, personības, kas, dzīves līkloču izvadātas, jauši vai nejauši nonākušas šeit, Laucienē. Un tagad ik reizi ar interesi aplūkoju ierakstus pansionāta Facebook vietnē, mēģinādama fotogrāfijās vai video atpazīt kādu no projekta laikā tuvāk iepazītajiem senioriem. Viens no ierakstiem vēsta, ka trešdien paredzēta piparkūku cepšana visas dienas garumā. Domāju, vai mana Ritiņa* būs tikusi ratos un vai viņa būs aizvizināta uz Lielo zāli, kur pulcēsies piparkūku cepēji. Vera droši vien piparkūkas kopā neceps, bet dienu pavadīs savā istabiņā kopā ar jauniegūto kaimiņieni. Zigis gan būs klāt, šeptēs un naski darbosies kā tāds rūķītis. Tāda viņam daba.
Ritiņa
Ritiņa ir pašpuika, bērnībā un jaunībā bijusi žigla un sportiska kā nazītis. Uzaugusi un dzīvojusi Vidzemes pusē. Ļoti patikuši zirgi. Reiz pat, mazs skuķēns būdama, bez vecāku ziņas no ganībām uz stalli atvedusi zirgu, jādama tam mugurā bez segliem. Izmācījusies par zootehniķi, bet tā īsti izvēlētajā profesijā nesanāca strādāt. Tagad Ritiņa mitinās Talsu novada pansionātā “Lauciene”. Zaudējusi abas kājas un pārvietojas ar ratiņiem. Viņai patīk uzsmēķēt. Viņa nav nekāda mīļā sirmmāmiņa – ne pēc skata, ne pēc izturēšanās. Dzīves laikā piedzīvotais un pārdzīvotais uzaudzējis garoziņu, kuru tikai nedaudz paskrubinot tomēr pavīd sirsnīga vēlme būt mīļotam un mīļot citus. Mana Ritiņa. Tā mēs saucam savus draugus, kurus pansionātā kā brīvprātīgie esam iepazinuši tuvāk un ciešāk. Seniorus, ar kuriem mūs vieno tuvniecība.
Ar Ritiņu iepazinos jau pašā pirmajā pansionāta apmeklējuma dienā. Lielajā zālē bija paredzēta “Bingo” spēle, kas senioru vidū izrādās vareni populāra nodarbe – ja tikai ir, kas noorganizē. Ritiņa bija ieradusies uz pasākumu, lai paskatītos, kāda mandrāža tad te notiks. Viņa bija zāles tālākajā malā, netālu no durvīm, lai gadījumā, ja notiekošais izrādītos ne visai interesants, varētu izšmaukt laukā un doties vai nu uzpīpēt, vai arī lasīt žurnālu gaitenī pie loga. Lielākā daļa no spēlēt gribošajiem senioriem bija pulcējušies grupiņās ap galdiem, kur par spēles atbalsta personu bija kāds no brīvprātīgajiem vai pansionāta darbiniekiem. Uzrunāju Ritiņu un piedāvāju pievienoties “Bingo” spēlei tandēmā ar mani. Atzinos, ka tāpat kā viņa “Bingo” nekad neesmu spēlējusi un iedrošināju, ka gan jau mums pa abām izdosies noķert iesācējiem raksturīgo “muļķa veiksmi”. Un tā arī notika: “Bingo” kartiņa aizpildījās gana ātri un par katru aizpildīto skaitļu rindu dabūjām konfekti, ko Ritiņa noglabāja savā plecu somiņā. Viņa gan gribēja dalīties ar mani, bet atrunājos, ka viņai noderēs vairāk. Mazo rozā plecu somiņu ar margrietiņas aplikāciju Ritiņai pirms kāda laika uzdāvināja pansionāta darbinieces, lai ir kur smuki ielikt smēķus. Ritiņa bijusi ļoti pārsteigta un priecīga par šādu dāvaniņu. Pēc “Bingo” spēles somiņa piestūķēta ar saldumiem un smēķiem knapi pietiek vietas. Abas esam priecīgas un gandarītas par veiksmīgo spēli. Un arī par jauno pazīšanos. Vēlāk sarunājoties atklāsies, ka esam dzimušas vienā dienā – tikai ar vairāk nekā 30 gadu starpību.
Vera
Ar Veru mani iepazīstina pansionāta darbiniece, kas ir atbildīga par klientiem iestādes B korpusā. Viņa iedrošina, ja nav sveša krievu valoda, tad var mēģināt ar Veru iepazīties un sadraudzēties. Vera dzīvo divvietīgā istabiņā trešajā stāvā ar plašu, atklātu ainavu aiz loga. Vienā gultā sēž Vera, otra – glīti saklāta vēl gaida savu saimnieci. Verai ir 91 gads, viņa ir dzimusi Krāslavā un viņā rit poļu asinis. Bijusi telegrāfiste – sakarniece. Kopš mūsu iepazīšanās mēs sarunājamies tikai latviešu valodā. Katru reizi satiekoties, viņa atkal un atkal ir pārsteigta par to, ka prot latviešu valodu, jo izglītību – septiņas klases - ieguvusi krievu valodā. “Tādi bija laiki,” viņa nosaka. Viņa lūdz precizēt, kāda šodien diena. Un mazā galda kalendārīti Vera apvelk kārtējo aplīti datumam, kas pienācis. Vēl viena diena nodzīvota.
Vera ir klusa, mierīga, sapņaini skatās man acīs un pa logu. Fonā skaļi notiek televīzijas šovu dzīve. Televīzijas kanālus pārslēgt viņa neprot, entuziasma spārnota mēģinu ierādīt, kuras pogas jāspiež, lai pārslēgtu programmas. Taču, liekas, Veru īpaši tas neinteresē, kņada televīzijas ekrānā ir viņas baltais troksnis, kas kliedē skumjas un vientulību. Viss būtu labi, ja tikai istabā viņa nebūtu viena, ja būtu kaimiņiene. Tas ir tas, ko šobrīd Vera vēlas visvairāk. Saku, ka nevaru viņai sagādāt kaimiņieni, bet varam nākamajā tikšanās reizē uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim, lai viņš parūpējās par kaimiņienes ierašanos.
Nākamajā reizē, kad ierodos pie Veras, atkal fonā skan televīzijas ļembasts. Vera sēž gultā kā miniatūra porcelāna figūriņa un es īsti nesaprotu, vai viņa mani atceras vai nē. Visdrīzāk jau, ka nē. Vispirms mēs griežam papīra sniegpārslas, ar kurām izrotājam logu. Mēs daudz nerunājam, bet darbojamies ar šķērēm un papīru. Ieklāju Verai klēpī dvielīti, lai atgriezumu kripatas nekrīt zemē. Viņa lēnam paņem šķēres un neticīgi, ar aizdomām, vai tur kas sanāks, robo papīra trīsstūri. Bet Verai sanāk – turklāt pati lielākā sniegpārsla no mūsu kolekcijas. “Skaisti,” Vera novērtē. Pēc tam rosinu viņu uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim, lai uz svētkiem atsūta viņai kaimiņieni. Vera bez tielēšanās arī piekrīt. Parakstīto un aizlīmēto vēstuli solos nogādāt Ziemassvētku vecīša pastā, ko ar uzviju izdodas arī īstenot – nākamajā nedēļas nogalē pēc ciemošanās Laucienē Veras vēstule nonāk paša Ziemassvētku vecīša rokās, kas Cēsīs ieradies iedegt eglīti un stikla namiņā uzklausīt mazo kraukšķīšu vēlmes un sapņus.
Veras sniegpārsliņas un Ziemassvētku vecītis ar Veras rakstīto vēstuli
Pēdējā Laucienes pansionāta apmeklējuma dienā dodos pie Veras. Tāpat kā citas reizes Vera sēž gultā, fonā skan televīzija, taču ir kas būtiski mainījies. Verai beidzot ir ilgi gaidītā kaimiņiene! Tātad brīnumi tomēr notiek! Žēl tikai, ka kaimiņiene nerunā, bet guļ dienu un nakti. Vera saka, ka viņa gan tā nevarētu gulēt. Viņa guļ kā pienākas – naktīs, un dienās ir nomodā. Tomēr Vera daudz nebēdājas, ka kaimiņiene nerunā. Galvenais, ka tagad viņa nav viena pati istabiņā, ka ir vēl kāda dzīvība blakus.
Zigis
Bez individuālām sarunām kopā ar pārējiem brīvprātīgajiem organizējam dažādas aktivitātes pansionāta Lielajā zālē – kolāžu līmēšana, saldo un sāļo maizīšu cepšana, lielplakātu un mandalu krāsošana, balonbols, jautrais volejbols, “Bingo”, “Riču-rača” un zolītes spēle. Zigi pamanu vienā no pasākumiem, kad ar senioriem krāsojam “KANOeditions” plakātus. Zigim ir balta, balta galva, kūkumiņš mugurā un pilnas rokas ar krāsainiem flomāsteriem, ko viņš prasmīgi liek lietā, krāsojot vienu no plakātiem. Seniori savā starpā diskutē par to, cik pareizi un adekvāti ir mākslinieka sazīmētie plakātu tēli. Piemēram, vienam ķiņķēziņam redzama tikai viena kāja. Šeku, reku – piezīmējam otru kāju. Nav ko klibot!
“KANOeditions” plakātu krāsošana
Zigis zina, kādā krāsā krāsojami plakātos sazīmēto ķekatnieku brunči un mices, namiņu sienas un jumti, braucamlīdzekļu riepas un durvis. Zigis sirdī ir mākslinieks. Viņam ir savs zīmēšanas bloks un krāsaino zīmuļu komplekts, ko viņam sagādājušas jaukās pansionāta meitenes. Žēl tikai, ka parastais zīmulis gadījies ciets. Viņam patīk, ja var zīmēt mīkstas līnijas – tā ir pavisam cita sajūta un arī zīmējuma noskaņa veidojas cita. Zigis aicina atnākt vēlāk ciemos uz viņa istabu, kur viņš parāda Alberta Kronenberga stilā radīto ainu ar meža ieloka ieskautu namiņu, uz kuru aizvijas taciņa.
Ziga mākslas darbs
Pirmajā iepazīšanās reizē ar Zigi nekāda sirsnīgā saruna nemaz nesanāk. Kad jautāju, kāda bijusi viņa profesija, par ko viņš strādājis, viņš cieši ieskatās acīs un tad diezgan pastrupi atbild, ka bijis pavārs 9000 ļaudīm. Vēlāku sarunu laikā izrādās, ka viņš savas pavāra prasmes kaldinājis padomju krievzemes labošanas darbu kolonijā, kur nonācis pēc kāda incidenta Liepājas ielās, kad iedevis “pa degunu” augstu stāvošam padomju drošības struktūru darbonim. Pēc tam tiekoties, vairākas reizes pieminēdams šo savas dzīves lappusi, Zigis precīzi atsaucas un citē konkrēto apsūdzības pantu, kas no Latvijas un tuviniekiem viņu šķīris vairākus gadus. Tik sāpīgi, netaisni un pārestīgi tas bijis. Drīz vien pēc atgriešanās dzimtenē pavisam prozaiskos, it kā ikdienišķos apstākļos kartupeļu talkas laikā viņš satiek savu liktenīgo sievieti, savu mīļo sieviņu, kura viņam dāvājusi divus dēlus un ar kuru kopā nodzīvota puse dzīves. Laucienē Zigis nonācis pēc sieviņas aiziešanas mūžībā – šī gada pavasarī viņš palicis viens, bet rudenī jau pievienojies pansionāta saimei.
Zigis mazliet ir siržu lauzējs. Viņu iemīļojusi esmu ne tikai es, bet arī dažas citas kolēģes no brīvprātīgo komandas, kā arī jaukās senioru nama darbinieces. Un noteikti arī pansionāta dārznieces sirds nav palikusi vienaldzīga šī kunga priekšā, kas ar saviem kruķiem un līko stāvu cītīgi un neatlaidīgi starp pagalma flīzēm ravēja sīkās zālītes un nezālītes. Zigim arī meitenes patīk, viņš to nenoliedz – viņš man pat parāda lapiņu, kurā piefiksējis savu “sirsniņu” vārdus.
Tā es arī neuzzināju, vai mans vārds tika piefiksēts Ziga “sirsniņu” sarakstā. Bet, tuvojoties brīvprātīgo projekta noslēgumam, Zigis pāris reizes ar nelielu aizvainojuma sāpi jautāja, nu kā tad tagad tā būs, ka es vairs pie viņa neatbraukšu. Jā, jā, protams, jaukās pansionāta meitenes paliek un būs līdzās, bet tas neesot tas pats. Mēs, brīvprātīgās meitenes aizlidosim savās gaitās, bet viņi, seniori tā arī paliks šeit, aiz žoga. “Nu, saki, vai tad tā nav?” Zigis atkal cieši ieskatās acīs un es jūtu, kā arī manā sirdī ievijas sāpīga plaisiņa.
Ciemojoties Laucienes pansionātā, brīžiem patiesi sajutos kā entomologs, kura rokās nonākusi unikāla tauriņu kolekcija ar tik dažādiem un ārkārtīgi interesantiem sugu īpatņiem, kas reiz lidojuši brīvi un savpati, vēcinādami savus krāšņos spārnus, bet nu sagūstīti un palikti zem stikla. Tauriņu spārni rūpīgi izkārtoti, piestiprināti ar sīkām adatiņām, eksponējot to īpašo veidolu un krāsojumu. Aiz stikla. Dzīve aiz dzīvošanas, aiz lidošanas, aiz skriešanas, kas palikusi tur - ārpusē. Lai arī siltumā un aprūpē, tomēr dzīve aiz žoga, kā Zigis to raksturo.
Nevar īsā laika nogrieznī mainīt valsts attīstības plānošanas politiku, sociālās aprūpes sistēmu, institūciju darbības principus, aprūpē iesaistītā personāla izglītotību, emocionālo inteliģenci un empātijas spējas. Bet mēs varam vienkārši gatavoties savām vecumdienām, modri uzraugot lēmējus un izpildītājus, iniciējot un piedaloties procesos, kas var uzlabot vides pieejamību, veicināt drošību un piederību. Sākt vienkārši runāt – ar un par senioriem, vecumdienām, novecošanu, nesamierinoties “ar vecumdienām kā nabadzības un vientulības skartu dzīves posmu, kurā nav vietas pašrealizācijai” un neļaujoties sevi kā tauriņus sagūstīt aiz stikla.
_______________
*Visi minēto pansionāta iedzīvotāju vārdi mainīti