Šī gada 25.maijā, nodrošinājusies ar divdesmit sēklu bumbām, devos Cēsu ielās, lai radītu urbāno diļļu audzi. Pēc divpadsmit dienām pasaulē ieradās mans dēliņš, bet starp pilsētas bruģakmeņiem un košajiem dekoratīvajiem apstādījumiem savus zaļos snīpjus bija izbāzušas dilles.
Ierosme izmēģināt diļļu audzēšanu pilsētas publiskajā teritorijā sakņojas 2021.gada pilsētplānošanas pasākuma MadCity Rīga galvenās tēmas pieteikumā rast vitālus, efektīvus un budžeta ziņā kompaktus risinājumus, kas ļautu Daugavas krastmalai jau līdz 2026.gadam kļūt par interesantāko, atraktīvāko pie-ūdens teritoriju Ziemeļeiropā. MadCity Rīga ietvaros tika organizēts ideju konkurss “Atlūzusī krastmala”, lai meklētu jaunu un neparastu krastmalas izmantošanu, stimulējot dažādu sabiedrības grupu sadarbību, uzņēmējdarbības attīstību, neierastus mobilitātes risinājumus, kultūras un mākslas aktivitātes, rīdzinieku un pilsētas viesu kvalitatīvu laika pavadīšanu Daugavas krastā. No 105 saņemtajām idejām uzvarēja priekšlikums krastmalā izveidot saulrieta vērošanas tribīnes, kas eksperimentālā kārtā arī tika īstenota. No augusta beigām līdz oktobrim 13.janvāra krastmalā netālu no Dzelzceļa tilta ļaudis varēja piesēst uz ažūrām, lakoniskām metāla konstrukcijas tribīnēm, ļaujot skatam izpeldēties Daugavas ūdens rieta saules apzeltītajos vilnīšos.
MadCity Rīga pilsētplānošanas pasākuma "tēva" Neila Balgaļa tvīts ar Saulrieta tribīnēm: iecere un realizācija.
Viena no konkursā pieteiktajām idejām, kas arī tika atzinīgi novērtēta, bija urbāno diļļu audzēšana krastmalā. Šī ideja radās, nākot mājup pēc rosīšanās Siguldas kopienas dārzā “Audz,” kur 2021.gada sezonā darbojos kā notikumu koordinatore, smeļoties gan daudz iedvesmas, gan gūstot arī dažas dadžainas atziņas. Savu ideju tiku uzaicināta prezentēt MadCity Rīga 2021 pasākumā Spīķeru koncertzālē. Idejas pieteikumā gan biju paredzējusi dilles audzēt krastmalā izvietotās augstajās dobēs, taču vēl viena iespēja ir ļaut dillēm zelt un plaukt spraugās starp betona plātnēm, asfalta šķirbās jeb tā sauktajās “plaisu dobēs” (crack garden). Kāpēc tieši dilles? Jo dilles nav cimperlīgas. Jo dilles ir ātraudzīgas. Jo dilles ir ēdamas. Jo dilles ir latviskās garšu pasaules pamatkods.
Rīgas dilles: vizualizācija idejas priekšlikumam, dilles eksponējot portatīvās augstajās dobēs un plaisu dobēs
Vai tiešām dilles ir tik piemērotas dzīvei pilsētā ārpus mazdārziņu komfortablajiem apstākļiem un regulāras dārznieku pirkstu apčubināšanas? To es vēlējos pārbaudīt savā šīs vasaras eksperimentā, iejūtoties dārznieka partizāna lomā. Partizānu dārzkopība (guerrilla gardening) paredz kultūraugu audzēšanu vietās, kas primāri nav paredzētas šādam nolūkam, proti, pilsētu publiskajā telpā, kas parasti ilglaicīgi vai īslaicīgi ir atstāta novārtā. Partizānu dārzkopības pirmsākumi meklējami 1970to gadu sākumā, kad amerikāņu māksliniece Liza Kristija (Liz Christy), pulcējot ap sevi domu biedrus, pamestu, piedrazotu pilsētas teritoriju Bauverijas un Hjūstonas ielu krustojumā pārvērta zaļā oāzē, tā radot pirmo kopienas dārzu Ņujorkā.
Liza Kristija pie Bauverijas - Hjūstonas kopienas dārza informatīvā stenda. Foto: Donald Loggins
Jāatzīst gan, ka Liza šo iniciatīvu saskaņoja ar atbildīgo pilsētas departamentu, taču principā partizānu dārzkopjiem nav mērķis vienoties par katru darbību ar pilsētas vadību. Tie balansē starp drīkst - nedrīkst, atļauts – aizliegts. Sākotnēji partizānu dārzkopības fokusā bija vietējās pārtikas ieguve, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un vairošana. Tomēr šobrīd, šķiet, lielāks uzsvars ir cīņai ar klimata izmaiņām, globālo sasilšanu, demonstrējot zaļās, fotosintezējošās masas veldzes spēku pret verdošo, pilsētu asfaltā un betonā izauklēto karstumu un sausumu.
@Morethanweeds aizsāktā diskusija Twitter, demonstrējot augu nozīmi pilsētu termoregulācijā
Vēl viena šķietami nelegāla dārzniecības entuziastu grupa - dumpīgie botāniķi (rebel botansits) - nodarbojas ar pilsētu asfalta plaisās vai uz ēku sienām augošās floras atpazīšanu un publisku to vārdā nosaukšanu, ar krītiņu uz augu/koku iekļaujošās būvstruktūras virsmas uzrakstot tā nosaukumu. Nav nozīmes, vai dumpīgie botāniķi auga nosaukumu raksta ierastajā sarunas vai latīņu valodā, galvenais ir konkrēto zaļumiņu nosaukt vārdā, pievēršot tam uzmanību, padarot redzamu. Piešķirot ik zālītei un nezālītei piederības, nozīmības lomu urbānajā telpā.
Latvijas dumpīgā botāniķa Instagram konts @urbanabotanika, kas cita starpā savas aktivitātes īstenojis tieši Cēsīs
Dumpīgo botāniķu urbāno augu atpazīšana un vārdā nosaukšana aizsākās Francijā ar kustību “Savvaļa manā ielā” (Sauvages de ma rue) īpaši aktivizējoties pēc tam, kad valstī tika aizliegta augu aizsardzības līdzekļu lietošana publiskajās vietās (2017) un dārzos (2019) un pilsētas ārēs atkal sāka zaļot sen neredzēti, iepriekš pesticīdu iznīdēti zaļie draudziņi. Pandēmijas laikā, manifestējot savas aktivitātes ar saukli “Vairāk kā nezāles” (More Than Weeds), uzplauka dumpīgo botānistu atzars britu salās, kur tiešām var sodīt par augu vārdu krītiņrakstiem, jo publiskās telpas apzīmēt ir aizliegts. Un tomēr iespēja saņemt aizrādījumu no likumsargiem neaptur urbānās floras fanus godināt dabas daudzveidību, tās spēju pielāgoties sūriem augšanas apstākļiem, bet tieši pretēji - ik zaļā lapiņa un stiebriņš palīdz īstenot termoregulāciju blīvi apbūvētās teritorijās.
Kamēr Latvijas lielākajās pilsētās – Rīgā, Valmierā, Daugavpilī - ekosistēma tiek atveseļota un bioloģiskās daudzveidība tiek vairota ar pilsētas pļavu radīšanu, es nolēmu iejusties zaļā partizāna lomā, lai radītu urbāno diļļu pudurus.
Vispirms sagatavoju diļļu sēklu bumbas. Sēklu bumbas kā dārzkopības metode nāk no Japānas un tā kļuva populāra, pateicoties mikrobiologam un dārzkopības entuziastam Masanobu Fukuoka. Interesanti, ka augstāk minētie Ņujorkas zaļie hipiji savas sēklu bumbas tiešām veidoja un izplatīja kā kaut ko eksplozīvu, sprādzienspējīgu – instrukcija paredz augsnes masu ar sēklām ievietot ar ūdeni pildītos balonos vai eglīšu stikla rotājumos.
Noskatoties pāris video instrukcijas sēklu bumbu veidošanā, ķēros pie lietas: melnzemi samaisīju ar mālu, ūdeni un, pievienojot masai izvēlētā kultūrauga sēklas, veidoju nelielas frikadeļu lieluma bumbiņas. Pēc tam sēklu bumbām atļāvu izžūt, lai tās ir stingras un nedrūp. Pavasaris šogad nāca ļoti lēni un negribīgi, līdz beidzot 25.maija saulaino dienu nolēmu veltīt urbāno diļļu izdēstīšanai. Diļļu sēklu bumbas ar koka zara irbulīti ierušināju gan spraugās starp celiņu ieseguma plātnēm, gan starp bruģakmeni, gan koku apdobēs, gan līdzās dekoratīvajiem stādījumiem podos vai kastēs. Centos uziet vietas ar jau irdenu augsni, novērtējot iespējas diļļu sēklām iegūt nepieciešamo ūdeni un saules gaismu bez īpašas manas līdzdalības.
Cēsu diļļu sēklu bumbas, 2022. gada maijs
6.jūnijā man piedzima dēliņš, bet Cēsu vecpilsētā savus zaļos purniņus bija izbāzušas dillītes. Laukā pēc slinkā pavasara strauji bija ienācis tveicīgs vasaras gaiss. Savas diļļu audzes pārbaudīt tiku tikai 19.jūnijā – divdesmit piektajā dienā kopš sēklu bumbu iedēstīšanas. Konstatēju, ka dilles ir uzdīgušas vismaz piecās vietās: trepju spraugā, kas ved uz Pionieru laukumu, Rožu laukumā pie terases, starp bruģi pie Vidzemes Radošie stropi veikala, dobē un puķu podā pie dīķa Maija parkā.
Cēsu dilles, 2022.gada jūnijs - augusts
Vasara bija karsta un sausa. Daļa no izdīgušajām diļļu šķipsnām vienkārši iznīka sausumā, bet puķu dobēs izdīgušās dilles izravēja čaklie pilsētas dārznieki, nomainot vienus ziedu stādījumus pret citiem. Visilgāk eksperimentālās Cēsu dilles izdzīvoja starp bruģakmeni pie Vidzemes radošo stropu veikaliņa – 8.augustā vēl redzamas dilles lapiņas.
Bet īstenu zaļā partizāna gandarījuma sajūtu noķēru mirklī, kad pilsētas dārznieku aizmirstos betona puķu podos, kas eksponēti Rīgas ielas galā pie agrākās kafejnīcas “Raunas vārti”, blakus cūkpienei sāka dīgt manis izsētās dilles. Tukšie podi līdzās krāšņajām dobēm sāka izskatīties mazliet cienīgāk un es pat sāku sapņot, kā “Vecpilsētas Kebaba” cienītāji, baudot sātīgo kebabu vai salātus ar ceptiem dārzeņiem, no dobes nošņāps un uzkodīs svaigu Cēsu diļļu šķipsnu. Sapnis gan nebija ilgs, jo mazliet vēlāk diļļu dīgstu vietā ieradās vasaras košumziedi.
Cēsu diļļu dīgsti Rīgas ielā, 2022.gada jūnijs
Secinājumi
Zaļo partizānu ētikas pamatlikums, ko jauši vai nejauši biju pārkāpusi, ir nesēt/nestādīt izvēlētos augus jau iekoptā teritorijā, dobē, bet izmantot tikai šķietami pamestas vietas pilsētā. Par sodu, ka ignorēju šo likumu, dilles, kas bija ērti iejutušās līdzās pilsētas dārznieku apčubinātajiem košumaugiem, tika likvidētas, tās izravējot vai līdz ar dekoratīvo stādījumu nomaiņu;
Nepieciešams veltīt lielāku uzmanību potenciālās apzaļumošanas jeb “apdiļļošanas” vietas izvēlei, jau iepriekšējā sezonā papētot konkrētās teritorijas izmantošanu, antropoloģisko slodzi, augsni un citus dabiskos nosacījumus (gaisma, ūdens ieguve) augšana. Piemēram, labs potenciāls zaļo partizānu darbībām varētu būt Pionieru laukumā - šķietami aizmirstā zaļā teritorijā līdzās uzpucētajam Rožu laukumam, kura nākotne, pateicoties "Draugiem Group" iniciatīvai, solās būt vēl krāšņāka un interesantāka;
Sēklu bumbu dēstīšanas procesā lietderīgi izmantot ēdamkaroti, ar kuru augsnes virskārtā izveidot “gultiņas” bumbām;
Iespējams, īsteni metropoļu zaļie partizāni izplata savas sēklu bumbas un, daudz par tām vairāk nerūpējoties, dodas tālāk, lai apgūtu arvien plašākas urbāno tuksnešu teritorijas, mazpilsētā tomēr vēlams “pieskatīt” un “apčubināt” zaļos lolojumus. Jā, dilles nav cimperlīgas, auklēties ar tām nevajag, tomēr atbalsts gan nepieciešams, jo īpaši, ja veģetācijas sezonā iestājas sausuma periodi.