Reizi gadā Valmiera IR teātris

Valmierai ir teātris. Tā vēsta neliels reklāmas baneris pie laternas staba, iebraucot pilsētā pa Rīgas ielu. Līdzās šim ziņojumam pilsētas viesi tiek informēti, ka Valmierā ir arī “Valleta” – Latvijā lielākais reģionālais tirdzniecības centrs. Ja tirdzniecības centrs kalpo kā tūrisma magnēts kaimiņzemes igauņu vizītēm Valmierā, tad Valmieras drāmas teātris un tā paspārnē pirms pieciem gadiem dzimušais Valmieras vasaras teātra festivāls pievelk kultūras tūristus no Latvijas centrālās daļas, Rīgas. Valmierai ne tikai ir teātris, bet uz vienu vasaras nedēļas nogali pati VALMIERA IR TEĀTRIS.

Tas bija 2019.gada vasarā, kad pirmo reizi piedzīvojām Valmieras vasaras teātra festivālu. Mūsu meitai tad bija 3 gadi un līdz ar to vēl varējām uz izrādēm pirkt biļetes tikai pieaugušajiem skatītājiem, jo bērniem līdz 3 gadu vecumam ieeja festivāla pasākumos ir bez maksas. Gada sākumā mūsu ģimenē bija ieradies brālītis, kuram bija nepilni 7 mēneši, tādēļ nolēmām tajā pašā nedēļas nogalē notiekošo un mums ar vīru iepriekš tradicionālo vasaras festivāla “Laba daba” apmeklējumu “iemainīt” pret došanos uz Valmieru. Vienu gadu jau bijām pamēģinājuši iejusties bezrūpīga “Laba daba” apmeklētāja ādā kompānijā ar 3 mēnešus vecu zīdaini – mūsu Baņutu. Neizdevās.

Valmierai ir teātris - vēstījums uz reklāmas banera, iebraucot pilsētā pa Rīgas ielu

Ar divām ieejas biļetēm uz izrādēm ierādāmies Valmierā, novietojām savu automašīnu stāvlaukumā netālu no Vecpuišu parka un devāmies iepazīt pilsētvidē notiekošo teātra festivālu. Kā vēsta festivāla oficiālā tīmekļa vietne, tad Valmieras vasaras teātra festivālā programmu veido festivālam īpaši radīti darbi, kas notiek neierastās vietās un oriģinālās formās Valmieras pilsētvidē. Festivāls notiek ik gadu, katru otro no tiem veltot bērnu un pusaudžu auditorijai. Mums par prieku festivāls ar devīzi “Dzīvā pilsēta” un 9 programmas izrādēm šoreiz veltīts bērniem un jauniešiem. Par to jau liecina Vecpuiša parka pārtapšana par spēles laukumu ne tikai tajā notiekošajām izrādēm, bet arī bērnu rotaļām, radošajām darbnīcām un pop-up radio studijai. Par lielisko festivāla bērnu pilsētiņu jāpateicas augstskolas RISEBA organizētās īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides vasaras skolas “FestivaL’and 2.0” dalībniekiem, kas no koka konstrukcijām izveidojuši daudzfunkcionālus, mobilus un transformējamus spēļu objektus. Paralēli oficiālajai festivāla programmai ažūrie veidojumi šajās dienās kļūst par scenogrāfiju ne vienai vien mazo cilvēku izspēlētai dzīves drāmai vai komēdijai.

Festivāla bērnu pilsētiņa, 2019.gads

Pirmā izrāde, ko apmeklēju kopā ar meitu, ir garāžas izmēra izrāde bērniem “Pagalms atdzīvojas” (režisors Toms Treinis), kas notiek Rīgas ielas 11 nama pagalms garāžās. Skatītājiem izveidotas koka tribīnes, kas pavērstas pret “skatuvi” – garāžu, pie kuras sapulcējas draugi - viena meitene un trīs puikas - , lai izspēlētos ar tajā atrodamajiem priekšmetiem, iedarbinot bērnu iztēli, liekot lietām iemiesoties dažādos tēlos, bet viņu vecākiem nostalģiskas atmiņas par sen piemirstām sajūtām un gandrīz nevaldāmu vēlmi iesaukties: “Jā, jā, mums arī bērnībā tā bija!” Vīrs tikmēr ar ratos guļošo brālīti riņķo ap pagalmu un arī pamanās noķert izrādes vēstījumu. Protams, mūsu trīsgadīgā meitene (ieteicamais skatītāja vecums ir no 5 gadiem) izrādes stāstam pieslēdzas fragmentāri, jo blakus taču sēž jauni, neredzēti cilvēki, kas jānopēta, un jāizmanto iespēja arī pakomunicēt, izrādot savu mammas tikko nopirkto maciņu, kurā var ielikt naudu. ĪSTU naudu! Bet tāds ir tas skatītāja augšanas un tapšanas process, lai nākotnē pavisam organiski būtu vēlme meklēt un rast savu kultūrdevu.

Izrāde "Pagalms atdzīvojas" - mirklis pirms un pēc pagalma "atdzīvošanās", 2020.gads

Pēc izrādes nejauši, bet ļoti veiksmīgi garāžām gandrīz kaimiņos atrodam ideālu pusdienošanas vietu – kafejnīcu “Jauna Saule” (Rīgas iela 10). Plašās kafejnīcas otrajā stāvā ir izvietoti četri galdiņi un tiem līdzas izveidota rotaļu zona divos līmeņos. Kamēr meita aizrautīgi rotaļājas, es iekārtojos pufā, lai pabarotu mazo brāli, bet tētis tikmēr sadarbībā ar jauku oficianti saorganizē mums visiem ēdienu.

Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka izrāde braucošā autobusā “UNWANTED” (režisore Jessica Wilson) bija ne tikai mūsu, bet arī citu 2019.gada festivāla apmeklētāju centrālais piedzīvojums. Lai arī pati izrādi neredzēju, tomēr emocionālais izrādes atstāsts, ar ko pēc brauciena dalījās meita ar tēti bija gana iespaidīgs, lai atļautos apgalvot, ka Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers bija pelnījis “Spēlmaņu nakts 2019” gada labākā aktiera balvu gan par Hamleta lomu, gan arī šajā izrādē atveidoto noslēpumaino Viņu. Turklāt jāmin, ka izrādes tapšanā līdzdarbojušies bērni no Valmieras, kas palīdzējuši izrādes veidotājiem atklāt pasaules, pilsētas un notikumu uztveri no bērna perspektīvas.

Izrādes “UNWANTED” laikā autobuss pārvēršas par kustīgu skatītāju platformu, bet pati pilsēta kļūst par milzīgu teātra skatuvi vai filmas uzņemšanas laukumu, ko iespējams vērot caur autobusa logiem. Ar brīdi, kad autobusa salonā iekāpj braucējiem-skatītājiem nepazīstams cilvēks, tie kļūst par aizraujoša notikuma dalībniekiem, uzklausot svešinieka atklāto stāstu un pa braucošā autobusa logiem vērojot stāstījumam sinhronās norises. Galvenais izrādes tēls, par kuru stāsta svešinieks, ir Viņš, kas tērpies spilgti dzeltenā jakā bēg no kaut kā pagaidām nezināma. Skatītāji izrādes laikā seko Viņa dullajam skrējienam pa Valmieras ielām un kvartāliem. Ja autobusā braucošais stāstnieks runā par meiteni, kas mēdza ēst ievārījumu pieturvietā uz soliņa, tad tieši šajā brīdī skatītāji redz tieši to meiteni, kas tieši tagad ļeksē zapti no burkas. Ja stāstnieks atceras, ka Viņš savā skrējienā leca pāri stadiona sētai, tad arī skatītāji caur logu ierauga puisi dzeltenā jakā, kas tieši tagad lec pāri sētai. Brauciena noslēgumā atklājas, ka patiesībā stāstnieks autobusā vēstījis stāstu par sevi. Ka patiesībā viņš ir Viņš - puisis dzeltenajā jakā. Bet izrādes skatītāji no autobusa izkāpj jau ar citu skatījumu uz Valmieru. Viņu pilsētas uztveres mentālajā kartē tagad ieklājies vēl viens slānis – dzeltenā jakā tērpta puiša stāsta trajektorija.

2020.gads ar koronvīrusa pandēmiju, pulcēšanas ierobežojumiem un distancēšanās prasībām tomēr nenobiedē Valmieras vasaras teātra festivāla veidotājus, kas būtu gatavi organizēt festivālu pat gadījumā, ja būtu jāievēro tik stingri piesardzības pasākumi, ka izrādes notiktu bez skatītājiem. Taču apstākļi ir labvēlīgi, biļetes skatītājiem ir pieejamas un Valmiera atkal ir gatava uz vienu nedēļas nogali pārvērsties par pilsētu – teātri.

Skats uz izrādi "PUS OTRS" no oficiālajām un brīvdabas skatītāju rindām

Šogad mūsu teātra festivāls sākas sestdien ar kustību izrādes “PUS OTRS” (režisore – Liene Grava) apmeklējumu. Uz to dodamies mēs abas ar meitu. Šo izrādi neklātienē iepazinām jau pagājušajā gadā, vērojot to no malas kopā ar ratos guļošo mazo brāli, kamēr meita ar tēti bija devušies iepriekš minētās braucošās izrādes piedzīvojumā. Kā lielākā daļa teātra festivāla notikumu arī šī izrāde savu spēles telpu radusi un veidojusi urbānajā brīvdabā - tā notiek neapdzīvotas mājas pagalmā, turklāt muzikāli dramatiskās dejas izrādes aktieri stāstu par divu dvīņu puiku un viņu draugu līdzās būšanas, sadzīvošanas kataklizmām izspēlē, izmantojot ne tikai horizontālo laukumu, bet arī vertikālo – mājas sienas. Tāpat kā pagājušo gadu līdzās oficiālajām skatītāju rindām atradās arī skatītāji, kas izrādi vēroja, ejot pa Andreja Upīša ielu, sēžot uz Vecpuišu parka soliņa un spēļu laukuma šūpolēm vai vienkārši apmetoties zālienā, iekārtojoties uz ielas apmales. Tieši šeit slēpjas festivāla burvīgums – teatrālais iestudējums tik organiski piejaucējas pilsētai, ka atšķirība starp apzinātu skatītāju un nejaušu garāmgājēju slēpjas tikai faktā, ka vienam ir iepriekš iegādāta biļete.

Tā kā otru bērniem veltīto izrādi “Pagalms atdzīvojas” jau redzējām pagājušajā gadā, tad šoreiz Baņuta ar tēti dodas uz atkal intriģējošu notikumu - Valtera Sīļa veidoto izrādi “Uzvara ir mirklis”. Izrāde ir par futbolu un notiek Valmieras 2.vidusskolas sporta laukumā. Tā solās atklāt, kas bija tie fantastiskie priekšnosacījumi, lai 2004.gadā Latvijas vienība nokļūtu Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā. Vai četrgadīgai meitenei izrāde patika? Droši vien, ka jā. Bet viņai noteikti patika arī viss, kas notika līdzās un paralēli spraigajam futbola stāstam. Viņai patika došanās uz teātra norises vietu ar riteni un pēcāk naksnīgais brauciens mājup, jo izrāde sākās vien deviņos vakarā. Viņai patika jauniegūtās draudzenes – dāmas, kas sēdēja blakus rindā un kas ar komplimentiem, cik jauka meitenīte viņa ir, Baņutai radīja neviltotu prieku.

Savukārt mēs ar brāli izmantojām burvīgos vasaras vakara laika apstākļus un devāmies uz Dīvaliņa pļavām, kur šogad iekārtojies festivāla centrs un kam RISEBA vasaras skolas “FestivaL’and 3.0” dalībnieki radījuši amorfu telpu – jaunas socializēšanās struktūras fizisko prototipu, kas veidotu pilsētvidi drošai kopā būšanai un pasākumu norisei pēc-pandēmijas apstākļos. Tajā ik vakaru darbojās festivāla radio jeb DISTANCĒŠANĀS DISKO, dodot iespēju apmeklētājiem gan piedalīties sarunās ar dažādu Latvijas teātru aktieriem, gan ļauties dejām aktieru dīdžeju setu pavadībā. Brālis par šo distancējošās socializēšanās struktūras liekto labirintu bija sajūsmināts – mazās kājas un rokas sekoja bēbju disko ritmiem.

Distancēšanās disko, 2020.gads

Iespējams, Valmieras vasaras teātra festivāls šogad jo īpaši veldzēja pandēmijas nogurdināto kultūras baudītāju maņas, par ko liecina pozitīva romantisma piestrāvoti festivāla dienu apskati un recenzijas. Taču pāri visam tomēr valda ideja atdot teātrim tā pirmatnējo spēles telpu – pilsētas laukumu ar pilsētniekiem tajā. Un šajā jomā bērni patiesi ir eksperti, jo viņi arvien pilsētu izmanto savām spēlēm, pagalmu drāmām, komēdijām un traģēdijām. Tāpēc Valmieras teātra festivāla organizētāji rīkojušies ļoti gudri un tālredzīgi, ne tikai fokusējot uzmanību tieši uz bērnu un jauniešu auditoriju, bet arī aicinot tos iesaistīties iestudējumu radīšanā.