2020.gada pavasarī pilsētas bērni atkal meklē un rada savas spēļvietas - ārpus iežogoto rotaļu laukumu sertificētajām šūpolēm, slidkalniņiem, rotoriem, balansieriem, batutiem un rampām. Valstī saistībā ar vīrusa Covid-19 uzliesmojumu martā tika izsludināta ārkārtējā situācija un līdzās dažādiem citiem cilvēku pulcēšanās ierobežojumiem līdz maija vidum bija slēgti arī publiskie spēļu laukumi.
Bērnībā man netrūka labiekārtoto rotaļu laukumu, bet citu bērnu kompānijas gan. Mēs ar brāli uzaugām lauku viensētā, tuvākie kaimiņu bērni dzīvoja vismaz kilometra attālumā. Taču vasarās viss bija citādi – pie mums ieradās brālēni un māsīca. Ja nebūtu dārziņa ravēšanas bubuļa, dzīve būtu bijusi vienkārši varena! Brālēni, kas bija tikko desmit gadus sasnieguši puikas, protams, bija cilts barveži. Viņi varēja to, ko nevarējām mēs – pirmskolas un sākumskolas ķipari: zāģēt ar fuksīti, dzīt ar āmuru naglas koka brusās. Viņiem bija štābiņi, krūmu murkštulī izveidoti labirinti, vigvami. Mēs – sīko banda – tikmēr nodarbojāmies ar plastalīna zemūdens slīcināšanu peļķē, kurā bija iesprosti drošsirdīgie vāverēni Čips un Deils. Un ar vienu aci modri ķērām mirkli, kad varētu iešmaukt lielo brālēnu izveidotajās spēļvietās.
Bērnības vasaras kompānija - brālēns Raitis, brālis Aivis, māsīca Inga un es, priekšplānā - sunītis Čipa; attēlā pa labi - krūmu audze "Džungļi", kur lielie brālēni bija izveidojuši labirinta ejas, More, 1980-tie gadi
Šajā vasarā notika vēl kāda iepriekš neredzēta urbāna parādība - uz mēnesi autosatiksmei tika slēgta Tērbatas iela Rīgā, pārvēršot to par cilvēkiem draudzīgu, dažādām pilsētnieku aktivitātēm atvērtu telpu. Te notika arī portāla “Satori” organizētas diskusijas par pilsētvidi, tai skaitā diskusija “Vai Rīgai vajag bērnus?” Tās laikā diskusijas dalībnieki pilsētas rotaļu laukumiem nevelta pārāk daudz komplimentu, drīzāk ar nostalģiju atceras pandēmijas laika ierobežojumus, kad “šīs vietas, kur mēs esam pieraduši viņus [bērnus] ievest un nogrūst, beidzot bija aizliegtas – visas tās krāsainās vietas.” Tā vietā pavērās jauna perspektīva – bērna vadīta, vērīga un uzmanīga pilsētas izziņa jaunu spēļvietu meklējumos.
Raiņa parka rotaļu laukums Siguldā - 2020.gada pavasarī slēgts apmeklētājiem
Tas, kas pietrūka pandēmijas pavasarī, nebija pati rotaļu laukumu infrastruktūra, bet gan bērnu kompānija, kas šeit pulcējās. Arī agrāk, kad reizēm gadījās nonākt rotaļu laukumā bez citu bērnu klātbūtnes, meita pašūpojās šūpolēs, pašļūca pa slidkalniņu un bija gatava doties tālāk. Bez citiem bērniem rotaļu laukumi ir tukša vienība. Jā, tie dod iespēju izkustināt ķermeni, bet neievingrina fantāziju, iztēli, neierosina spēli, rotaļāšanos. Pašvaldības Latvijā lielākoties, veidojot spēļu laukumus, vadās pēc principa, lai to aprīkojums būtu ilglaicīgs, izturīgs. Par to, ka teritorija paredzēta bērniem, galvenokārt liecina krāsainība – raibi ir gan spēļu laukuma elementi, gan iesegums. Lieliski, ja līdzās standartizētajam rotaļu laukuma rīkiem bērniem netiek liegti arī dabiski radušais "aprīkojums" - piemēram, koki, kuriem netiek nozāģēti zemākie zari, lai uz tiem pakāpjoties, bērni varētu kokā uzrāpties. Šādu aicinājumu savā sociālo tīklu profilā šovasar izteica arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs un arborists Edgars Neilands. Katrs daudzstāvu māju iekšpagalms var kļūt par ideālu spēļvietu, ja vien tajā aug kāds koks, kur uzlīst un karāties, krūms, kurā noslēpties, zāliens, kurā pētīt un preperēt floru un faunu, kāds stūrītis, kur iebāzt pirkstus smiltīs.
Ābele - bērnu spēļvieta Leona Paegles ielas iekšpagalmā, Siguldā
Var jau teikt, ka tieši vecāku klātbūtne rotaļu laukumā ir tas toksiskais elements, kas sagandē, mazina spēles prieku. Bet pagaidām bērna atrašanās spēļu laukumā nepieciešami paredz arī vecāku asistēšanu – mammām, tētiem, opjiem un omām nepārtraukti un modri jāseko līdzi savu lolojumu aktivitātēm. Spēļu laukuma apmeklēšana kopā ar bērnu pāri, kur vienam ir četri gadi, bet otram gads, var izvērsties nervus kutinošā pasākumā. Kamēr lielākais bērns pārbauda savas robežas, kāpelējot rāpšanās tornī, mazais pārliecinoši dodas dekoratīvā dīķa virzienā, lai iepazītos ar tajā mītošajām zivtiņām. Šādas dekoratīvas, ar akmeņiem stiprinātas ūdens tvertnes spēļu laukumā nav nekas cits kā vēl viena riska zona. Tāpēc esmu pateicīga dienās, kad lietus ūdens sakrājies peļķēs uz celiņiem, un mazais puika var visu savu uzmanību fokusēt šīm ūdens izpriecām.
Kāda tad varētu būt teritorija pilsētā, kur bērni primāri ļautos tieši rotaļai nevis vingrošanai, bet vecāki beidzot varētu izkāpt no risku vadības speciālista kurpēm? Sigulda kopš 2018.gada pavasara ir ieguvusi jaunu, pilsētniekiem draudzīgu telpu – Zaļās Villas kvartālu. Radošums, zaļā domāšana un ilgtspēja – šie ir atslēgas vārdi, ar kuriem kvartāla radītāji atver durtiņas uz mazām un lielām sirdīm. Kvartāla centrā ir dažādas divu laikmetu būvstruktūras – koka arhitektūras pērle 19.gs. beigās celtā Zaļā villa un agrākā “Lattelekom” trīs stāvu apjoma sakaru ēka un tai piederošās garāžas. Pirms diviem gadiem pagalmā starp šīm ēkām parādījās masīvas, stabilas šūpoles, kur vienlaikus var izšūpoties vairāki cilvēkbērni. Pēc tam Zaļās Villas kvartālā saknes ielaida dizaineres Noras Gavares izlolotais kopienas dārzs “Audz”, kur zaļie pirkstiņi var rosīties un audzēt savus pavisam dzīvos un briestošos urbānos “tamoguči” – zirnīšus, pupiņas, zemenes, rukolu, tomātus… Un kaut kad ap šo pašu laiku parādījās milzīga smilšu čupa, kas, iespējams, sākotnēji bija paredzēta dažādiem būvdarbiem kvartāla uzlabošanas darbiem, bet gana ātri to kā ideālu spēļu vietu atrada mazie siguldieši. Smilšu kaudze mazliet līdzinājās kalnam, tā nebija ierobežota, te varēja celt smilšu pilis, cept smilšu kūkas, vārīt smilšu kafiju, paņemot ūdeni no kopienas dārza ūdens vannas… Pandēmijas pavasarī, kad centrālais Siguldas spēļu laukums Raiņa parkā bija slēgts, tieši Zaļās Villas kvartāls kļuva par mazu oāzi, kur bērni un jaunieši rada iespēju izspēlēties, izdauzīties, izrunāties.
Kopienas dārzs un spēļvieta Zaļās villas kvartālā Siguldā
Spēļvieta pilsētā – jā, tas ir tas, ko meklējam. Nevis bērnu rotaļu laukumu vai parku. Patiesībā, spēļvietu meklējumi ir aktuāli jau kopš tiem laikiem, kad līdzās bērnu pienākumam strādāt leģitīmas kļūst tiesības spēlēties. Pirmsskolas bērnu attīstības teorijā spēlēšanās un pasaules izziņa ir sinonīmi, līdzvērtīgi jēdzieni. Līdz astoņu gadu vecumam bērnam jāapgūst un jāveido fundamentāli nepieciešamās superspējas dzīvošanai – emocionālās un sociālās prasmes, spriestspēja, fiziskā un mentālā veselība. Un tas viss notiek ar un caur spēli, rotaļāšanos. Taču rotaļāšanās pasaules izziņas nolūkos nav nekāda pastaiga izejamajā kleitā, stumjot pūkainu lāci leļļu ratos. Pasaules mācīšanās vispār ir diezgan netīra, reizēm pat skarba padarīšana. Atcerieties, kad ar āmuru sasitāt sīkās druskās smuko plastmasas auto modelīti, jo taču bija jāuzzina, kas tur iekšā sēž pie stūres? Vai kā uzplēsāt brīnišķīgos saules griezumā šūtos svārkus, jo bija jālien cauri dzeloņdrāšu žogam paskatīties, kas tad tās par spilgtām puķēm tur aug? Vai kā iemetāt kamīna ugunī gumijas čeburašku, jo vajadzēja pārbaudīt, vai viņam tā melanholiskā sejas izteiksme saglabājas arī tad, ja to kārtīgi sasilda?
“Labāk lauzts kauls, nevis salauzts gars,” tā uzskatīja Lēdija Mārdžorija Allena (Lady Marjory Allen of Hurtwood), kas, būdama ainavu arhitekte un aktīvi darbodamās 20.gs. vidus desmitgadēs, iestājās pret asfaltā fiksētu trenažieru rotaļu laukumiem. Tā vietā viņa piedāvāja radīt “piedzīvojumu rotaļu laukumus” (angļu valodā - adventure playground), kur bērniem būtu pieejami pārvietojami elementi (loose parts), no kā radīt pašiem savas spēlēm nepieciešamās struktūras. Lēdijas Allenas iedvesmas avots bija dāņu ainavu arhitekta Karla Teodora Sorensena (Carl Theodor Sørensen) iniciētais un 1943.gadā radītais skrammellegepladsen, kas bija integrēts jaunveidojamās Kopenhāgenas apkaimes Emdrupa projektā. Sorensens bija vērojis, kā bērni izmanto pēc II Pasaules kara šķietami izkropļoto pilsētas telpu – no gabalu gabalos sabombardēto ēku atliekām tie mēģināja celt savu jauno pilsētu. Monolītās būvstruktūras nu bija kļuvušas par mobiliem un transformējamiem elementiem, no kuriem katru dienu bērni varēja veidot citu pasaules kārtību. Par skrammellegepladsen galvenajiem spēļu elementiem kļuva dažādi pārpalikuši, bet vēl lietojami materiāli jeb “skrammel” – dēļu un virvju gabali, vecas riepas, nevajadzīgas mēbeles, ķieģeļi…
Dāņu piedzīvojumu rotaļu laukums jeb skrammellegepladsen, 1950-tie gadi
Foto: Erik Petersen /Scanpix
Viens no galvenajiem piedzīvojumu rotaļu laukuma principiem ir pēc iespējas ļaut bērniem īstenot brīvu, pašu vadītu spēli, nereti arī riskantu – piemēram, aktivitātes ar zāģi un āmuru vēl nepieredzējušu būvnieku rokās, spēles ar uguni un dedzināšanu. Un tas nepieciešami paredz izslēgt vecāku uzraugošo, kontrolējošo klātbūtni, tā vietā rotaļu laukumos darbojas īpaši apmācīts personāls, kas nepieciešamības gadījumā asistē un atbalsta bērnus. Starp citu, Teodora Sorensena īstenotā piedzīvojumu rotaļu laukumu ideja iekļauta Dānijas kultūras kanonā un tiek uzskatīta kā viens no labākajiem un plašāk pazīstamajiem dāņu kultūras pienesumiem pasaulē. Niansētākai dāņu piedzīvojumu rotaļu laukuma ilustrācijai var noskatīties 1966.gadā tapušu īsfilmu “Skrammellegepladsen”, kas atklāj ikdienu vienā no Kopenhāgenas centra vēsturiskajiem rotaļu laukumiem. Savukārt ar britu vadošo personu piedzīvojumu rotaļu laukumu attīstībā - Lēdiju Allenu - tuvāk var iepazīties vienā no Youtube video vai uzmeklēt Erinas Deivisas (Erin Davis) īsfilmu “The Land”, kas dokumentē pavasara dienas 2011.gadā Velsas ziemeļos esošajā Plas Madoc apkaimē atklātajā piedzīvojumu rotaļu laukumā. Tas arvien ir vietējo bērnu un jauniešu iemīļota pasaules izziņas vieta, kā arī iecienīts izpētes tūrisma galamērķis cilvēkiem, kas meklē un domā par alternatīvām pilsētas bērnu spēļvietām ārpus tradicionālajiem rotaļu laukumiem. Piedzīvojumu rotaļu laukumu fenomens interesants licies arī zviedru mākslinieku tandēmam Kamilai Karlsona (Camilla Carlsson) un Jonam Hokansonam (John Håkansson), kuru kopprojektā “40-50 running meters of timber per child” (nosaukums aizgūts no 1970tajos gadu vadlīnijām piedzīvojumu rotaļu laukumu veidošanai) fotogrāfijās fiksēti piedzīvojumu rotaļu laukumi Dānijā, Zviedrijā un Vācijā.
Pašorganizētas spēļvietas - vigvami un labirinta ejas krūmu audzē Jušu sajūtu takas apkārtnē, Sigulda, 2020.gada pavasaris/vasara
Jā, piedzīvojumu rotaļu laukuma aktivitātes to patiesākajā izpausmē, skatoties no pieaugušā cilvēka perspektīvas, var likties visai netīras, riskantas, haotiskas, pat anarhiskas. Iespējams, šo iespaidu rada tas, ka aktivitātes ir koncentrētas noteikta lieluma norobežotā telpā, kamēr lauku sētā bērni principā dara visu to pašu, tikai tur tās ir telpiski izkliedētas – dārzā, mežmalā, krūmos, aiz šķūņa, vai pagraba… Visur tur, kur var paslēpties no vecāku/vecvecāku modrās acs.
2020.gads cilvēku atmiņās noteikti paliks kā pārsteigumiem un atklājumiem piesātināts gads. Un varbūt tieši šis gads kādā no Latvijas pilsētām ievibrēs ideju par piedzīvojumu rotaļu laukuma izveidi, kur bērniem ne tikai izvingroties, bet arī radīt pašiem savu spēļvietu.