Stāsts par Alūksnes – Gulbenes mazbānīti un bijušo Marsa velotreku Rīgā bija pēdējais pieturas punkts Mārtiņa Ķibilda veidoto raidījumu “Adreses” ciklā. Šogad 31.augustā Marsa velotreka teritorijā tika nozāģēti gadu desmitiem augušie koki, tā spēji aizraujot ciet, apslāpējot vietas vēsturisko elpu. Kamēr dažas dienas vēlāk – 5.septembrī – Alūksnes – Gulbenes šaursliežu dzelzceļa retro lokomotīve Ferdinands, apjozts ziedu un lapu vītnēm, pilsētniekus un viesus aicināja uz mazbānīša 117.dzimšanas dienas svinībām.
Iespējams, šādi salīdzināt galvaspilsētas un mazpilsētas kvartālu attīstības sekmes nav korekti, jo ir pārāk daudz atšķirīgā – teritorijas izmantošanas sākotnējie, esošie un plānotie nolūki, konkrēto kvartālu lokācija un tiem pieguļošā teritorija, interešu grupu iesaistes aktivitāte... Un tomēr – ir brīnišķīgi, ja notiek pozitīvais scenārijs un pilsētas daļa iegūst ne tikai jaunu, vitālu enerģiju, kas pievelk cilvēkus, bet tā plūst no senatnes, sakņojoties vairāku laikmetu augsnē. Liekas, ka Alūksnes mazbānīša stacijas kvartālam tas ir izdevies. Ap pirms diviem gadiem restaurēto bānīša stacijas bagāžas ēku sāk veidoties dzīvīga, pulsējoša pilsētas daļa, kura pievelk ne tikai industriālā kultūras mantojuma cienītājus, bet arī uzņēmējus, kas ierauga vietas potenciālu un ir gatavi ieguldīt resursus tās attīstībā. Pēc baronu fon Fītinghofu iniciatīvas celtajā jūgendstila ēkā šobrīd izveidota viesnīca “Bahnhofs hotel”, bet Alūksnes stacijas uzgaidāmajā telpā ērti iekārtojusies burgeru kafejnīca “Tvaiks x Ogle". Lielisks piemērs, kur pašvaldības iniciatīvas un veiksmes providences kopradē atdzimusi iepriekš novārtā atstāta vieta. Cerams, Alūksnes novada pašvaldības tālredzīgais skatījums sniedzas arī pāris desmit gadu uz priekšu un jau tagad novada bērniem un jauniešiem tiek nodrošināti ar mazbānīša izpēti saistīti pasākumi, interešu izglītības aktivitātes, lai dienās vismaz daži puikas un meitenes gribētu apgūt, piemēram, tvaika lokomotīves mašīnista arodu.
Alūksnes bānīša kvartālu noteikti ir vērts ieplānot kā ģimenes ceļojuma galamērķi. Kvartāla iepazīšanu var sākt ar Alūksnes bānīša stacijas muzeja apmeklējumu. Muzejs savu mājvietu radis atjaunotajā stacijas bagāžas šķūnī un tā ekspozīciju veidojis dizaina birojs “H2E”, kas Latvijas muzeju ainavā jau apriori piešķir tai kvalitātes zīmi. Ekspozīcija ir koncentrēta un skaidri nolasāma, pat tad ja tavi ceļojuma biedri paši ir kā mazi, neizsīkstošas iekšdedzes enerģijas vadīti čukčukbānīši. Izstāde ir dinamiska savā būtībā – tās stāsta galveno vadmotīvu veido desmit stacijas, kas kā kreļļu pērles savērtas uz 33 kilometrus garās šaursliežu dzelzceļa līnijas Alūksne – Gulbene.
Aiz desmit stilizētiem vagoniņa logu ekrāniem slīd katrai stacijai raksturīgākās ainas, ko pavada katras pieturvietas iepazīšana – apsēžoties vilciena koka solos, kas izvietoti pie logiem, var uzklausīt mazstāstus par vietas vēsturi un šodienu, kurus izrotā vietējo malēniešu valodas dialekts. Ar bērniem, protams, rāmi sēdēt un noklausīties visus desmit pieturvietu vēstījumus visdrīzāk ir neiespējami. Vismaz mūsu gadījumā. Tomēr uz brīdi izdodas piestāt gandrīz pie katra lodziņa, jo katrs ekspozīcijas vagona pasažieris tiek mudināts atvērt pie lodziņiem izvietotās kastītes, kas glabā kādu aprunātās stacijas reliktu – vai tā ir slēdzene ar atslēgām, vai miniatūrs šaha dēlītis, vai noslēpumaina grāmata, vai konduktora zīmodziņi, lai uz biļetes - pastkartes piefiksētu visas bānīša pieturvietas.
Izstāde ir iesaistoša, uz mijiedarbi aicinoša. Arī mazo cilvēku maņas tiek nodarbinātas bez vecāku aktīvas līdzdalības – bērni nav jācilā un jāstaipa, lai tie varētu aplūkot vai aptaustīt eksponētās lietas. Bērni paši atrod savu interešu objektu un vecāku asistēšana ir nepieciešama vien tik, cik lai četrgadniecei uzliktu virtuālās realitātes brilles, kas rāda mašīnista darba telpu un darba rīkus, vai lai mazajam puikam paturētu rociņu, pārvarot bailīgo mulsumu, uzkāpjot uz izgaismotā stikla grīdas atseguma, kur noglabāts dzelzceļa uzbērums ar piecu veidu platuma dzelzceļa sliedēm.
Jā, un vēl pats bagāžas šķūnis, pati muzeja telpa! Tā ne no ārpuses, ne no iekšpuses nav pieblīvēta, bet ļauj brīvi ieelpot kultūras mantojuma dvesmu – ieraudzīt griestu sijas un jumta kori aiz tām, izsekot elektroinstalācijas sārtajām vadu artērijām uz koka dēļu sienām, radīt gaismu tualetē, slēdzi pagriežot, nevis nospiežot. Tualete tāpat kā muzeja ekspozīcija demonstrē vides pieejamību gan maziem, gan lieliem – te atrodams kā pārtinamais galdiņš, tā podiņš bērniem. Pilnai laimei vēl vajadzētu kāpslīti, kas bērniem atvieglotu roku mazgāšanas procesu.
Pēc bānīša muzeja gandrīz obligāts ir bijušās stacijas uzgaidāmajā telpā mājojošās burgernīcas “Tvaiks x Ogle” apmeklējums. Īpašs, pat jocīgs savās sastāvdaļās, bet gardumgards ir šeit piedāvātais burgeris “Malēnietis”. Iesaku nenobīties un nobaudīt, cik labi burgerim piestāv kartupeļu pankūka, štovēti kāposti un brūkleņu mērce! Ja nu tomēr tiešām negribas ļauties vēderpriekiem, tad noteikti vērts vismaz iziet cauri burgerstacijai, noķerot agrāko vilciena uzgaidāmās telpas sajūtu. Un tad atkal atgriezties uz perona soliņa, lai sagaidītu un pavadītu katru dienu no Alūksnes uz Gulbeni braucošo mazbānīti. Tas notiek tieši divas reizes dienā – 15:25 un 19:55.